BILANCE SEPTEMBRĪ:

Par labo un slikto statistiku
Maija Grebenko, Mg.sci.oec., žurnāla Bilance galvenā redaktore

Lai varētu spriest par globālajiem procesiem, arī analizējot kādu sabiedrībā esošo parādību, parasti izmanto statistikas rādītājus. Jo vārdi „daudz” vai „maz” paši par sevineko īpašu neizsaka. Viss kļūst skaidrs, tikai salīdzinot. Piemēram,. ja teiksim, ka šovasar gaisa temperatūra bijusi kā nekad augsta, tad personai no Saharas tuksneša tā nebūt nešķitīspārāk augsta. Ja teiksim, ka šādas vasaras (mūsu reģionā) gadās reizi desmit gados, tad liekas, ka tas ir nopietni. Bet, ja konstatēsim, ka laukos visa raža gājusi boja (un tas pēdējo reizi gadījās pagājušajā gadsimtā), tad – vispār katastrofa!
Par ko tad es gribētu runāt šoreiz?
Kādreiz jaunībā saistībā ar vārdu „statistika” esmu dzirdējusi šādu skaidrojumu: ja viens kungs vakariņās apēda veselu cāli, bet cits kungs aizgāja gulēt ar tukšu vēderu, tad buržuāziskā statistika konstatēja, ka abi kungi bija notiesājuši pusi cāļa…
Kopš jaunības aiztecējis gana daudz laika un tāda zinātne kā statistika gan attīstījusies, gan pilnveidojusies, gan mainījusies. Bet ko es redzu, lasot pēdējās it kā iepriecinošās ziņas par Latvijā nodarbināto personu darba samaksas līmeni?
Varbūt man tikai liekas, tomēr mazliet „smaržo” pēc buržuāziskās statistikas, kad lasu, ka vidēji šā gada II ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada II ceturksni, bruto alga pārsniegusi 1000 eiro…
Turklāt līdzīgs darba samaksas pieaugums gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā! Privātajā – saprotu (nopelnījām un izmaksājām), bet uz kāda pamata tiem pārējiem?!
Zinot, ka puse valstī strādājošo saņem nebūt ne tik lielas algas, mēģinu izrēķināt (sadalīt cāli ēdājiem). Man iznāk: ja viens saņem 5000 eiro, tad pietiek kādas septiņas personas ar minimālo algu, lai vidēji katram būtu pa „pusei cāļa” (piedodiet, 1000 eiro).
Ja analizē dziļāk, iznāk vēl interesantāk.
No kurienes statistiķi ņem informāciju, lai rēķinātu vidējos rādītājus? Protams, no darba devēju paziņojumiem par VSAOI un IIN. Nav taču noslēpums, ka, tiklīdz paziņojuma veidlapā parādījās 11. aile (nostrādātās stundas), darba devējam nesagādāja grūtības „ievērot” vidējo nozarē (specialitātē, reģionā…) stundas likmi. Darba devējs maksā nodarbinātajai personai tik, cik var (grib), bet, zinot, ka notiek stundas likmes kontrole, atzīmē 11. ailē vajadzīgo nostrādāto stundu skaitu. Neviena institūcija nebūs spējīga izsekot, kāds bija faktiskais stundu skaits!
Jūs prasīsiet: kāda nozīme ir šīm stundām, ja runa ir par vidējo tūkstoti? Lūk, kāda! Lai noteiktu vidējo aprēķināto (bruto) algu, jāsaskaita visas algas un jāizdala ar šo algu saņēmēju skaitu. Saprotams, ka rezultāts nevar būt korekts, ja tiek skaitītas algas par pilnu darba slodzi (gada laikā mēnesī ir apmēram 167 stundas) ar algām, ko darbinieki saņem par mēnesī nostrādātajām dažām dienām (par mazāku stundu skaitu). Tātad pilnīgi attaisnoti statistiķiem nepilna darba laika alga jāpārrēķina uz pilnu slodzi. Šādā veidā rēķinot, drīz vien tiks paziņots, ka mūsu darbiniekiem ne tikai bruto alga ir sasniegusi 1000 eiro, bet viņi arī saņem (pēc nodokļiem) ne mazāk par šo summu…
Tā kā mazliet skumīgi kļūst, dzirdot iedvesmojošos apgalvojumus. Viss it kā pareizi, bet maz ticams, ka tie, kuri izmantoja šos aprēķinus, nesaprata, par ko ir runa.