ŽURNĀLS BILANCE OKTOBRĪ
Dzīve juku laikos
Manuprāt, patlaban uzmanību un interesi piesaista divas tēmas: pandēmijas nākamais vilnis un nākamā gada budžets. Gan pirmajā, gan otrajā neskaidrību netrūkst.
Saslimstība aug griezdamās… Vai to uzskatīt par kārtējo vilni, vai atkal būs neskaitāmie ierobežojumi, vai varēsim iegādāties sniega lāpstas un siltās zeķes? Domājams, mēs daudz ko esam iemācījušies no iepriekšējā gadā piedzīvotā. Jūtu līdzi, jo nevienai citai valdībai ar to negadījās saskarties. Ceru, ka tās kļūdas un nejēdzīgie lēmumi ir pagātnē, bet patlaban “cīņa” pārvietojas uz citu platformu.
Sākumā tiešām bija juceklis ar vakcīnām, jebkurš sākums mēdz būt ar problēmām, tomēr process sakārtojās, bet vakcinēties gribētāju pulki kļuvuši retāki, jo atrodas gudrīši, kas piedāvā tautai piedzīvot dabīgās atlases procedūru! Vieni protestē principa pēc (vienalga, pret ko), citi krāj politisko kapitālu (jo kalpo tautas interesēm, demokrātijai) un atrod arvien vairāk pārliecinošu “argumentu”, trešie — tāpēc, ka izlasījuši, noskatījušies “informāciju” un tagad viņiem ir pamatots “viedoklis”. Un neviens no viņiem taču neuzņemsies atbildību par rezultātu! Pat nepamanīs tos, kuri krituši…
Jā, no vakcīnas var būt blaknes, bet pēkšņi visi aizmirsuši, ka blaknes ir no visām zālēm, turklāt nopietnas un negaidītas. Tās ir arī no pārtikas! Uztraucoties par blaknēm, kas tiešām mēdz būt, minētie gudrīši nedomā, ka varbūtība saslimt (un smagi saslimt) ir simtiem reižu lielāka par iespēju piedzīvot blaknes. Ja tās ir smagi panesamas, bailes pat iedomāties, kā būtu, ja gadītos saslimt! Ne jau visiem paveicas izslimot, nepamanot slimību, un nepiedzīvot tās sekas. Un arī tādi starp mums ir.
NB! Norvēģijā no 25. septembra 16.00 atcelti visi Covid–19 ierobežojumi (vismaz vienu poti dabūjuši 90%, bet abas potes — 83% iedzīvotāju). Iepriekš to izdarīja Dānijā.
Tuvojoties gada beigām, laiks pievērst uzmanību valdības solījumiem nākamajam gadam. Kārtējo reizi lasu: vairāk līdzekļu tiks iedalīts mediķiem. Labi, neesmu pret, tomēr jau kuro gadu maksāju VSAOI (viens procentpunkts no iemaksu likmes), kas nodrošina pieeju valsts apmaksātai medicīnai, bet septembrī pie ārsta mani pierakstīja uz novembri! Visi pārējie ģimenes ārsta nosūtījumi 1. pilsētas slimnīcā ir par maksu, turklāt ar atgādinājumu, ka arī būs jāgaida! Protams, labi, ka mediķiem maksās cienīgas algas, bet tāpēc viņu nebūs divtik vairāk un darba diena nekļūs garāka.
Tas pats ar pedagogiem — maksā, cik gribi, bet viņu nav!
Pārņem sajūta, ka mums vispirms tiek radīta problēma un pēcāk visi spēki tiek virzīti tās pārvarēšanai! Gribējām, kā labāk, bet sanāca — kā vienmēr.
Vēl daudz, daudz līdzekļu tiks novirzīti papildu finansējumam valsts drošībai, sabiedriskā transporta zaudējumu segšanai, zinātnes bāzes finansējuma pieaugumam, iekšlietu jomā strādājošo atalgojuma celšanai, kultūras nozare vairs netiks uzskatīta par bārenīti…
Cik dāsni, cik mīļi, cik savlaicīgi! Kā tad var nesolīt?!
Vienlaikus no 1. janvāra tiks palielināts neapliekamais minimums līdz 350 eiro un no 1. jūlija — līdz 500 eiro. Tas nozīmē ne tikai to, ka mazo algu saņēmējiem tiks mazliet vairāk (paldies!), bet arī to, ka krasi samazināsies IIN, no kura ieņēmumi ir gaidāmi katrā pašvaldībā un budžetā. Pie reizes samazināsim arī PVN…
Un ar ko tad tiks nodrošināti solītie ieguldījumi? Ar aizņēmumiem, kas būs jāatmaksā mazmazbērniem? Vai neatkārtosies jau piedzīvotais ar mediķu algām, kad investīciju palielinājumam bija likuma spēks, bet algas — kur bija, tur palika?
Maija Grebenko, Mg.sci.oec.,
žurnāla Bilance galvenā redaktore
