Reģistrēties!!Aizmirsi paroli?
 





E-veikals > Jaunumi
Jaunumi

BILANCE: aprīlī

09.04.2018

Sodīt – nedrīkst – apžēlot
Maija Grebenko, Mg.sci.oec., 
žurnāla 
Bilance galvenā redaktore

Ej nu saproti, ko nedrīkst (sodīt vai apžēlot)? Manuprāt, arī daži normatīvie akti ir rakstīti tieši šādā valodā. Un, ja virsraksta viennozīmīgai saprašanai trūkst vien komata, tad ārzemju tulkotajām likumu/regulu un citām normām pievienojas arī dažādu svešvalodu nianses.
Vai kāds vēl atceras veco ļaužu šoku, kad pirms vairākiem gadiem tika paziņots, ka steidzami jānomaina visi šīfera jumti? Un tie jau vairs nav joki: kurš līdīs uz vecā šķūņa jumta, cik tas maksās, kāpēc tas būtu jādara? Protams, paskaidroja, ka šīferis izgaro kaut ko briesmīgi kaitīgi… Bet pēc kāda laika noskaidrojās, ka “kaitīgums” sen jau ir izgarojis un veciem jumtiem var likt mieru. Nedrīkst klāt šīferi vienīgi uz jauniem jumtiem!
Ak jā, piedodiet, tulkošanas kļūda! Kas notiek tagad?
Tautai tiek atgādināts, ka līdz 2020. gadam ir jārok skatakas (kaut kas nedzirdēts!), lai nodrošinātu ūdens zagšanas neiespējamību! Rakšana un šīs bedres siltināšana ir viena problēma, bet pirms tās – jāsagādā projekta dokumentācija, un tie jau ir ievērojami izdevumi!
“Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums liek iedzīvotājiem pašiem rakt skatakas ārpus sava īpašuma, par ko sašutuši Smiltenē dzīvojošie pensionāri, jo par šo pakalpojumu jāmaksā no 500 līdz pat 1000 eiro,” vēsta laikraksts Latvijas Avīze (Delfi, 2018. gada 13. marts).
Pēc pāris dienām sākās atkāpe, jārok ne visiem, par maksāšanu arī mazliet savādāk... “Tiem klientiem, kas jau saņem pakalpojumus, kam jau ir skatakas un pieslēgumi, nekas nav jāpārbūvē – Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam nav atpakaļejoša spēka.”
Kam bija vajadzīga šāda aziotāža? “Tikai jaunajiem klientiem, kas vēlēsies turpmāk saņemt šos pakalpojumus, ir par to jādomā un jāvēršas pie saviem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem,” Latvijas Radio sacīja Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektore Baiba Gulbe (Delfi, 2018. gada 14. marts).
Un beidzot 19. martā turpat: “Ūdenssaimniecībā nepieciešamā mērierīce var tikt uzstādīta arī iedzīvotāja mājās, šādu skaidrojumu koalīcijai snieguši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji (..) mērierīces nav jāuzstāda par iedzīvotāju līdzekļiem, un to var veikt sadarbībā ar ūdens piegādes uzņēmumu.”
Rakt vai nerakt? Kurā vietā? Kuram ziņotājam ticēt? Bet kas sakāms par mūsu lauciņu? Vai grāmatvežiem sniegtie skaidrojumi (par neskaitāmajiem grozījumiem un precizējumiem) ir gana saprotami un izsmeļoši? Un, būtiskākais, – savlaicīgi? Diemžēl jākonstatē, ka ne visai. Presē bija ļoti daudz informācijas par nodokļu reformas „būtiskajiem” jauninājumiem. Diemžēl bieži vien tajos bija arī „būtiskas” neprecizitātes. Ne jau katrs žurnālists ir ar tādām ekonomikas zināšanām, lai atšķirtu vismaz neapliekamo minimumu no nodokļa atvieglojuma vai atbrīvojuma.
Arī jaunās normas, kā arī sen spēkā esošas, kas rakstītas „likuma valodā”, bieži vien ir tik sarežģīti uzbūvētas, ka kļūdīties ir gandrīz... iespējams. Atgādināšu tikai vienu (varbūt ne to kuplāko) Valsts sociālās apdrošināšanas likuma 16.1 panta 1. daļu (Maksātāju atbildība par citiem likuma pārkāpumiem), kas aptver, neticēsiet, simts deviņdesmit astoņus (198) vārdus! Viens teikums!
Domājams, ja likumu nav iespējams uzrakstīt „cilvēciskā valodā”, tad vismaz skaidrojumiem jābūt izklāstītiem vienlaikus ar likumu un praktiski piemērojamiem aprēķiniem. Ar skaitļiem, gan jau grāmatveži tiks galā! Bez stresa un ažiotāžas. Ja ar mums „pa labam”, tad arī mēs esam saprotošas (-i) un mīļas (-i).


< < Atgriezties

© 2008-2016 Visas tiesības aizsargātas, izdevniecība SIA Lietišķās informācijas dienests

Graudu iela 68, Rīga, LV-1058 
Tālr.: (+371) 67 606 110 (+371) 67 606 110
E-pasts: lid@lid.lv Skype: lid.lv